28. marts, 2024, Ceturtdiena

Ginta, Gunda, Gunta

skatīties video
Jaunākais video no youtube.com

Dambretes cilvēki. KĀRLIS OZOLS.

25.11.2019 14:18

Dambretes cilvēki. KĀRLIS OZOLS.

Uzsākam interviju ciklu, kurā iepazīstināsim ar Latvijas labākajiem dambretes treneriem, spēlētājiem, dambretes entuziastiem. Kārlis Ozols - Limbažu un Salacgrīvas sporta skolas dambretes treneris.

Ja Tev vajadzētu iepazīstināt nepazīstamu cilvēku ar sevi, kā Tu teiktu – kas Tu esi?

Zvērināts matemātiķis, kas nodarbojas ar savu hobiju. Šogad palika 51 gads, kamēr mācu matemātiku skolā. Līdz ar to metu mieru. Liepupē vidusskolu reorganizēja par pamatskolu, un es visu savu laiku tikai vidusskolā mācīju, negribējās vairs līst pamatskolas klasēs iekšā.

 

Tad tagad ir tikai dambrete palikusi?

Jā.

Es par Tevi pirmo reizi uzzināju pirms četriem gadiem. Kad savam fitnesa trenerim stāstīju par dambreti, viņš atcerējās: “Ā, manā skolā arī bija viens treneris! Un tik foršs un superīgs skolotājs!” Un tad es domāju: “Nu, gan jau kaut kāds lauku skolas entuziasts...” 

Jā, es viņu atceros, zināja kā jāspēlē, bet spēlēt nemācēja.

Bet tas, ko viņš atcerējās… Viņš ar lielu cieņu par Tevi izteicās.

Vienu momentu [Liepupē] bija klusāks, tāpēc ka es biju pievērsies matemātikas standarta izstrādei un iegājis dziļi matemātikā valsts līmenī. Bet faktiski no 1971.gada [trenēju] dambreti, tā ka gandrīz 50 gadi. Lielākas grupas, mazākas grupas, dažreiz tikai kādus divus – trīs, tagad ir ap 40 bērniem. Tas mainās.

Un, ja Tev jāatceras savi pirmie treniņi, kādi tie bija? Tavs treneris?

Mans treneris ir mans tētis – lauza kāju, gulēja mājās un piecu gadu vecumā iemācīja. Un tad pirmajās klasēs pēc stundām vai pievakarē kolhoza veči stāvēja rindā, lai varētu mani apspēlēt. Tad vidusskolā laimējās, ka mācījos vienā klasē ar Albīnu Eris-Jaudzemu, tad pabraukāju nedaudz pie trenera Zvirbuļa uz treniņiem uz Rīgu, bet man labāk patika fiziskie sporta veidi. Aizgāju uz futbolu un arī naudiņu papelnīju, spēlējot futbolu. Bet neiznāca pastudēt toreiz Valsts Fiziskās kultūras institūtā, tāpēc ka labi startēju eksakto priekšmetu olimpiādēs un Matemātikas fakultātes dekāns Aivars Liepa atbrauca pie mammas un pateica, ka to puiku nevar laist bumbu spārdīt un ir jāiet studēt matemātiku. Es vispār esmu pateicīgs. Tas netraucē līdztekus arī sportot un studēt.

Es domāju, ka man dambrete ir palīdzējusi tikt cauri arī visām tām lietām, ko es studēju, tās ir eksaktās zinātnes – [tur] dambrete stipri palīdz. Domāšana un atmiņa… 

Piemēram, ir praktiski veikti tādi pētījumi Liepupes vidusskolā, kad vēl bija paralēlklases. Tad es viens pats vadīju ārpusklases nodarbības dambretē kā interešu izglītībā, es nevarēju ne tuvu visus bērnus aptvert. Es ņēmu vienu klasi ik pēc trim gadiem. Sāku no 1.klases – vai arī vidusskolā bija sešgadīgie jeb 0.klase, to paņēmu – un tur varēja viegli salīdzināt, kādas ir sekmes vispār, kāda ir starpība matemātikā starp tiem, kas no sešgadīgiem vai no 1.klases ir mācījušies dambreti, spēlējuši dambreti, un kādi ir rezultāti tiem, kas nav. Un matemātikā 7.-8.klases vecumā starpība bija pat četras balles starp tiem, kas spēlē dambreti, un tiem, kas nespēlē, paralēlklases salīdzinot.

Tātad jau skolas vecumā ir atšķirības?

Jā, it sevišķi, kad nāk runa par stereometriju, kur ir telpiskā domāšana, tur dambretistiem ir lielas priekšrocības. [Bija] tāda meitene, kas, tikai pēcstundas mācoties, iemācījās dambreti spēlēt. Viņa gribēja būt teicamniece un tāpēc nāca uz papildstundām dambretes pulciņa laikā, un viņa sāka spēlēt dambreti īsi pirms vidusskolas, un diezgan labi rezultāti. Un tagad ir pasniedzēja augstskolā.

Vai var teikt, ka jebkurā vecumā var sākt spēlēt dambreti?

Jā, var sākt. Bet tad tas ir gandrīz kā papildu mācību priekšmets. Ja sāk no pieciem līdz 12 gadiem, tas papildina, attīsta visāda veida domāšanu, uzlabo atmiņu. Pēc tiem 12 gadiem, kas sāk no kādiem 14-16, tad tas ir kā papildu [priekšmets]. Tas arī, protams, palīdz uzlabot atmiņu, bet jau kā papildu mācību priekšmets vai disciplīna, tas prasa daudz vairāk laika nekā tad, kad [bērns] spēlēdamies [mācās dambreti].

Es uzskatu, ka ne jau tieši tā dambretes spēle ir pats svarīgākais, bet dambretes spēle ir viena no vienkāršākajām rotaļām vai pasākumiem, kur bērnu piesaistīt, lai viņš domātu. Ja to laiku, ko bērns mazotnē, teiksim, no pieciem līdz 12 gadiem, pavada pie dambretes galdiņa, viņš sēdētu un rēķinātu matemātiku, viņš būtu prātā priekšā tiem pārējiem ar lielāku distanci. Bet ej, nu, piespied to mazo bērnu ilgāk par 7-10 minūtēm rēķināt uzdevumus! Tas nav iespējams! Tāpēc es uzskatu, ka dambrete ir pats labākais veids.

Visi uzskata, ka šahs ir daudz svarīgāka spēle, es tam piekrītu. Bet šahu sākt mācīt četru, piecu un sešu gadu vecumā ir daudz sarežģītāk, un bērnam tas ir lielāks slogs un mazāk attīsta, piemēram, domāšanu. Jo viņam ir daudz jāiemācās – katrs gājiens ir citādāks, arī visas stratēģijas utt. Bet dambrete ir demokrātiskāka, tur ir ļoti vienkārši noteikumi, viņš var aiziet domāšanā daudz dziļāk, plašāk.

Vai dambrete der visiem – gan mierīgajiem, gan aktīvajiem?

Jā. Tad, kad bērns pārsniedz desmit gadu vecumu, es skaidri pasaku viņam: “Ne jau Tu būsi tas, kas ar dambreti naudu pelnīsi.” Dambrete ir kā papildu prāta attīstības līdzeklis. Jo cik tad mums Latvijā ir tādi, kas pelna naudu ar dambreti? Tie ir pāris cilvēciņi, viens profesionāls spēlētājs un daži treneri. Bet cik dambreti spēlē? Ļoti daudz.

Pēdējā laikā Tu arī esi piedalījies turnīros. Kādi ir Tavi profesionālie sasniegumi, ar kuriem Tu lepojies?

Skolas gados es skaitījos Latvijas Top 10. Mēs kā Saulkrastu vidusskola uzvarējām skolēnu sporta spēlēs komandām, toreiz spēlēja arī skolotājs klāt. Es zinu, ka mēs tikāmies, pretējās komandās spēlēja lielmeistars Zālītis un vēl daži tādi. Tad vienu reizi pārstāvēju Latviju Moldovā, biju Latvijas jauniešu izlasē. Tad studiju laikos ne tik daudz mācījos, bet profesionāli spēlēju futbolu. Pabeidzu augstskolu, tad pieslēdzos atkal dambretei.

Tagad Tu atkal esi sācis startēt?

Nejauši mani pierunāja, lai es būtu Latvijas pārstāvis pasaules čempionātā senioriem, un tad izdevās iegūt bronzas medaļu nejauši. Mani pierunāja, es vairs necenšos.

Kāds ir Tavs sapnis, trenējot bērnus?

Pirmkārt, lai mani audzēkņi izaug par krietniem, gaišiem sabiedrības cilvēkiem. Arī visi iepriekšējie audzēkņi ir Liepupi pametuši, neviens no dambretistiem vairs Liepupē nedzīvo, visi ir Rīgā, visi ir finanšu, ekonomikas utt. speciālisti. Ir doktori, ir maģistri. Visi labi dzīvo. Man galvenais ir, lai izaug par labām personībām un lai viņiem dzīvē labi veiktos.

 

 

Laura Kronberga

 

Latvijas Dambretes federācijas valdes locekle

 

    123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031