Latvijas ziemeļos, vietā, kur krāšņākā Ziemeļvidzemes upe sasniedz Baltijas jūru, atrodas mūsu pilsēta, kuras nosaukums precīzi raksturo tās atrašanās vietu- Salacgrīva.

Attālums no Salacgrīvas līdz Rīgai- 103km, līdz Limbažiem- 50km, līdz Valmierai- 95km.

 
Pilsētas tiesības iegūtas 1928.gadā.
Salacgrīvas pilsētas platība ir 12,57 km2, lauku teritorija aizņem 312,83 km2.
Salacgrīvas miesta veidošanās saistāma ar piekrastes kuģniecības attīstību Rīgas līcī. Salacas grīvā no laukakmeņiem izbūvēja molu un padziļināja upes gultni, kas ļāva ostā līdzšinējo liellaivu vietā iebraukt arī kuģiem. Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemes ražojumu - labības, linu, bet īpaši kokmateriālu - pārkraušanas vietu tālākai transportēšanai galvenokārt uz Rīgu un Pērnavu. Gada laikā ostā ienāca 150 - 200 kuģu. Pirmās tirgotavas atvēršana Salacgrīvā 1870. gadā sekmēja iedzīvotāju pieplūdumu, un gadsimta beigās te jau bija vairāk nekā 70 dzīvojamo un 40 noliktavu ēku. Attīstoties dzelzceļu būvniecībai Vidzemē, mazinājās preču plūsma caur Salacgrīvu. Lielākā daļa potenciālo kravu tika transportēta caur jaunizbūvēto (1909. g.) Ainažu ostu, ko ar iekšzemi savienoja dzelzceļš. Šādos apstākļos par Salacgrīvas prioritāti kļuva tikai koku pludināšana pa Salacu un to transportēšana tālāk.
Latvijas brīvvalsts laikā aktīvāka kļuva Salacgrīvas kultūras dzīve. 1921. gadā pēc H.Eidemaņa iniciatīvas tika nodibināta Salacgrīvas vidusskola. Pateicoties luterāņu draudzes un ugunsdzēsēju dāmu komiteju aktīvai darbībai, bieži notika visādi kultūras pasākumi. 1935. gadā Salacgrīvā bija 168 dzīvojamās ēkas, bet iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija zemkopība, koku pludināšana, tirdzniecība un zvejniecība. Padomju varas periodā Salacgrīvas saimnieciskajā dzīvē notika lielas pārmaiņas. Tās sākas ar sākotnēji Ainažos paredzētās zivju fabrikas izvietošanu Salacgrīvā, kā arī zvejnieku arteļa "Brīvais vilnis" dibināšanu. Reizē ar zivrūpniecības attīstību no jauna tika izbūvēta osta, uzcelti jauni dzīvojamie nami, auga pilsētas iedzīvotāju skaits. 1960. gadā Salacgrīvu ar Rīgu savienoja jaunā, iztaisnotā Tallinas šoseja. 1977. gadā Salacgrīvai tika pievienots bijušā zvejnieku kolhoza "Enkurs" centrs - Kuiviži. Pieaugot zvejnieku kolhozu turībai, arī pilsēta kļuva labiekārtotāka. Tās ziemeļu daļā tika izveidots Zvejnieku parks ar vienu no labākajiem stadioniem Latvijas provincē un brīvdabas estrādi, kur ik gadus jūlija sākumā notiek visā Latvijā plaši pazīstamie Zvejnieku svētki., no 2001.gada Jūras svētki. Mūsdienu Salacgrīva, neraugoties uz daudzajām problēmām, ir plaukstoša Latvijas mazpilsēta. Liela nozīme pilsētas saimniecībā ir koku eksportam, kokapstrādei, pārtikas ražošanai un tirdzniecībai.
2004.gada 14.augustā notika pirmie pilsētas svētki.