Salacgrīvas novada zaļajā sejā vajag vien pa kādam košam akcentam
20.08.2019 08:45
Vasara ir laiks, kad ļoti pievēršam uzmanību videi, kurā ikdienā uzturamies. Kādam tā šķiet svarīga, citam ne pārāk. Ir ļaudis, kuri atzīst, ka viņiem ļoti daudz nozīmē, tas, ka, teiksim, pa ceļam uz darbu var priecāties par košām puķu dobēm. Salacgrīvas novada glītums ir ainavu arhitektes ziņā. Jāatzīst, ka pēdējos gados šajā amatā cita citu nomainīja vairākas speciālistes. Tagad drīz būs gads, kopš šo pienākumu pilda Gundega UPĪTEVĪKSNA. Viņas pieredze ir atšķirīga ar to, ka Gundegai šī bijusi atgriešanās jau reiz ieņemtā amatā. Sarunas gaitā rodas iespaids, ka pašai ir interesanti redzēt, kas ir mainījies, kamēr viņa pašvaldībā nestrādāja.
Arī pirmais objekts, kuru kopā apskatījām, izveidots pirms gadiem 10. Tas ir rotaļu laukums Salacgrīvas pilsētas pludmalē, kurā uzstādītās konstrukcijas jūras un vēja ietekmē sāka sadalīties. Bija pienācis laiks tās nomainīt un papildināt ar jaunām. – Tie, kuriem ir bērni un mazbērni, saprot, kāpēc pie jūras vajadzīgs rotaļlaukums, – teic sarunbiedre. Ja pieaugušajam pietiek ar sauli, ūdeni un smiltīm, tad mazajiem laiskošanās ātri apnīk. Visinteresantākais no konstrukcijām, viņasprāt ir trīsis. Runājot par rotaļlaukumiem pilsētā, ainavu arhitekte no iedzīvotājiem nav dzirdējusi, ka to skaitu vajadzētu palielināt (šobrīd pašvaldības ziņā ir divi, bet ir vēl privātie – daudzdzīvokļu māju pagalmos). Viņasprāt, šis tas gan jāatjauno laukumā iepretī bibliotēkas ēkai. Taču to droši vien darīs nākamgad. Pludmales laukumā vēl nepieciešami soliņi. Bet to sagādi nācās atlikt gluži prozaiska iemesla dēļ. – Ja ir kāda vajadzība un jāmeklē kāds, kurš varētu darbiņu izdarīt, tā ir liela problēma. Tie, kuri var, ir ļoti noslogoti, – skaidro Gundega. – Ar to pirmajā darba gadā nebiju rēķinājusies, jo kādreiz tā nebija. Turpmāk gan ņemšot vērā, un kamanas (šajā gadījumā soliņus) gatavos ziemā.
Vēl šogad pielikts punkts teritorijas pie Ziemeļu mola Ainažos sakārtošanai. Jau pērn jaunu skatu ieguva zīme Latvija valsts pierobežā, tika atjaunota laipa uz molu, tagad arī nobruģēts laukumiņš ar galdu un soliņiem. Tuvākajā laikā Salacgrīvas novada Tūrisma informācijas centrs sola uzstādīt informatīvo planšeti. Pašsaprotami, ka tur jāvalda kārtībai, jo ļoti daudzi braucēji, šķērsojot Latvijas– Igaunijas robežu, vēlas apstāties, izlocīt kājas. Mols ir arī iecienīts tūrisma objekts. Vēl ainavu arhitekte šogad saņēmusi komplimentus par to, ka promenādē pie Salacas Salacgrīvā ir parādījušies ziedi. Gundega uzsver, ka šī iniciatīva nāca no vietējiem uzņēmējiem, kuri būvē kafejnīcu pie Jahtostas laukuma. Viņi pašvaldībai uzdāvināja statīvus, kuros iekarināt podus, atlika vien sastādīt puķes. Bijušas gan bažas, vai vējš puķes pārlieku nepurinās. Taču šis it kā sīkums ļoti atsvaidzinājis šo vietu. Sarunbiedre gan piebilst, ka līdz ar Jahtotāju servisa ēkas pabeigšanu arī promenāde kļūs jēdzīgāka. Šobrīd ir sajūta, ka tai vienā galā nav īsta nobeiguma. Viņasprāt, vēl nelielas izmaiņas nepieciešamas Slavas alejā, kur izvietoti Salacgrīvas ievērojamo viesu bronzā atlietie plaukstu nospiedumi. Vienīgās pretenzijas gan ir pret fonu – sienas krāsu. Taču pagaidām īsti neesot izdomāts, ko tur darīt. Žēl, protams, ka nākas iepauzēt Bocmaņa laukuma un Salacgrīvas kultūras centra apkārtnes sakārtošanas plānu. Galu galā projekti gatavi, varētu ķerties pie darba, ja valsts nebūtu samazinājusi pašvaldību iespēju kreditēties. Nāksies vēl paciesties.
Runājot par ziediem pilsētā, ainavu arhitekte teic: – Puķēm jābūt vēl un vēl. Bet jaunas dobes iekārtot viņa neplāno. Protams, arī pašai patīk ziedu paklāji, bet tādu izveidošanas un uzturēšanas izmaksas ir ļoti augtas, un, tiklīdz tur ieviešas vismazākā nekārtība, skats ļoti zaudē. Viņasprāt, vietējā ainava pilsētā ir gana zaļa un estētiska, nepieciešams vien kāds akcents. Vēlmes jāsaskaņo ar iespējām. Viņa uzskata, ka vislabākais risinājums ir apgaismes stabos iekarināmie puķu podi. Izskatās labi, turklāt tie ir gana augstu virs zemes, lai netiktu klāt neviens, kas krāšņumu varētu pabojāt. Jau nākamajā budžeta pieprasījumā ainavu arhitekte plāno lūgt līdzekļus šādai vajadzībai. Viņa stāsta, ka vēl šobrīd pilsētā ir puķupodi, ko pirms gadiem 12 pati izvietojusi. Tie savu laiku ir nokalpojuši un pamazām būs jāizņem no aprites.
Speciāliste ar lielām cerībām gaida Salacgrīvas tranzītielas rekonstrukciju. Visās pilsētās, kur tas notiek, kopskats ievērojami mainās. Jo var jau post un pucēt sānieliņas, skvērus un laukumus, bet, ja pirmais iespaids ir bēdīgs, tas viss ir kā piliens jūrā. Piemēram, starp veikaliem top! un Maxima būs ielu sadalošā saliņa. Tur noteikti varēs sastādīt ziedus. Pilsētu, tuvojoties svētkiem vai lielākiem notikumiem, ir pasākts izrotāt ar karogiem. Bet nevar taču tos kārt šķībos stabos! Gundega piebilst, ka karogi pilsētas rotāšanā, viņasprāt ir labs risinājums. Šogad tādi piešķirti arī Tūjas un Liepupes ciemam. Ainavu arhitekte pastāstīja, ka nule pasūtījusi Ziemassvētku rotājumus. Aprēķins vienkāršs - pavasarī un vasarā tos var iegādāties ar 30% atlaidi. Nekādu grandiozu plānu viņai šajā ziņā nav, bet secinājusi, ka arī visvienkāršākās lampiņas rada svētku sajūtu, tādēļ nav vajadzības pārspīlēt. Ļoti atzinīgi sarunbiedre vērtē to, ka pilsētas egli tagad rotā skvēriņā Rīgas ielā, nevis Bocmaņa laukumā, kur plosās jūras vējš. Ar kokiem gan Salacgrīvā šobrīd ir problēmas. Sakārtojot ūdenssaimniecību, daudzviet tiem atraktas saknes, kas tādējādi vājinātas, un sekas ir apkaltušas galotnes. Nedaudz skumji, ka dažu koku nāksies nozāģēt, bet tas būs neizbēgami.
– Galvenais – tūlīt jāiestāda vietā jauns un sākumā labi jākopj, lai ieaugas, – nosaka sarunbiedre. Kas vēl šogad būtu paveicams? Gundega teic, ka jāuzstāda norādes zīmes ar ielu un tūrisma objektu nosaukumiem. Ir gana daudz vietu novadā, kur šobrīd to nav, bet līdzekļi budžetā tam ir ieplānoti. Vēl viņa jau kādu laiku domā par talku rīkošanu. Būtu jauki iesaistīt vietējos iedzīvotājus, teiksim, pilsētas apzaļumošanā. Ir taču tādi, kuri mitinās dzīvokļos, bet labprāt parušinātos! Turklāt tas būtu vienojošs, saliedējošs pasākums, un cilvēkiem sagādā prieku iespēja kaut ko skaistu paveikt saviem spēkiem. Par šāda pasākuma rīkošanu domājusi jau pavasarī, bet neesot saņēmusies. Varbūt rudenī, sīpolpuķu stādīšanas laikā? Par vietējiem iedzīvotājiem ainavu arhitektei sakāmi tikai labi vārdi. Arī viņi, kopjot savus īpašumus, nosaka to, kādaizskatās pilsēta. Šajā ziņā daudzus varētu slavēt un slavēt. Žēl tikai, ka vairums nav pierunājami piedalīties sakoptāko īpašumu konkursā.
Lindas TAURIŅAS
teksts un foto
