Taimiņu mazuļi atgriežas Salacas mazajās pietekās

30.07.2012 08:35

Pagājušās nedēļas nogalē noslēdzās no Zivju fonda atbalstītais projekts par taimiņu mazuļu ielaišana Salacas baseina mazajās upēs. Projekta kopējās izmaksas 5000 latu, no kuriem 4450 zivju fonda finansējums, 550 Ls pašvaldības finansējums. Projekta laikā tika veikta vietējās Salacas upes populācijas taimiņu vaislinieku nozveja, taimiņu resursu atražošanai Salacas pietekās. 2011.gadā, realizējot projektu par taimiņu vaislinieku ieguvi, tika nozvejoti 50 taimiņu vaislinieki (25 tēvi un 25 mātes), vaislas taimiņus ķēra Valdis Celmiņš, tālāk tie ceļoja uz pārtikas drošības, dzīvnieku veselības zinātniskā institūta Bior zivju audzētavu Tome, kur no iegūtajiem ikriem šī gada pavasarī izšķīlās 25 000 mazie taimiņi, kuri tagad paaugušies atgriezās Salacas upes mazajās pietekās.

Salaca ir viena no lašu dabiskā nārsta upēm Latvijā un tās baseina mazajām upēm ir svarīga nozīme taimiņu resursu atražošanā. Taimiņu licencētā makšķerēšana ik gadu piesaista arvien vairāk interesentu ne tikai no Latvijas, bet arī no ārvalstīm. Tomēr to dabīgā atražošanās ir svārstīga, kas arī ierobežo taimiņu saimnieciski izmantojamo apjomu. Salacgrīvas novada dome ar šī projekta palīdzību vēlas piedalīties taimiņu resursu atražošanā Salacas upē, kas veicinātu licencētās makšķerēšanas attīstību arī turpmāk, kā arī tūrismu un brīvā laika pavadīšanas dažādošanu novadā.

Piektdienas rītā pie Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Rīgas sektora mītnes Vecsalacās pulcējās makšķernieku kluba „Salackrasti” biedri, lai īpašos ar skābekli bagātināts Prūšupes avota dīķa ūdenī maisos savietotos zivju mazuļus nogādātu Salacas mazajās pietekās - Korģē, Noriņā, Iģē, Svētupē, Jaunupē, Melnupē, Pužupē, Puršēnupē, Joglā, Vedamurgā, Arupītē un citās mazajās upītēs.

Pirms došanās ceļa vīri apspriež kurā virzienā un uz kurām upēm labāk doties.  Oļegs Sumčenko stāsta „pēc 4 gadiem šie taimiņu mazuļi būs izauguši tik lieli, lai varētu tos makšķerēt. Tagad viņi divus gadus dzīvosies mazajās upītēs, tad dosies uz jūru, lai vēl pēc diviem gadiem atgrieztos savās „mītnes zemēs” nārstot.”
Savukārt taimiņu mammu un papu ķērājs Valdis Celmiņš savā sakāmajā ir ļoti lakonisks „nedaru to pirmo reizi, labs darbiņš, kas izdarīts. Paši ķeram, pašiem arī jādomā par zivju resursu atjaunošanu.”

Ātri vien zivju mazuļi sadalīti maisos – mašīnās salikti, nostiprināti, gādīgi piesegti, lai saule nespīd virsū dodas uz savām jaunajām mājvietām. Arī mēs devāmies līdzi Oļegam Sunčenko skatīt kā tas notiks.

Visu pirms Oļegs rūpīgi ieliek maisu upītē, piebilstot „lai ūdens temperatūra maisā un upītē novienādojas...... jāpagaida. Pēc minūtēm desmit maisam gals ir vaļā un taimiņu mazuļi uzsāk savu ceļu mazajās upītēs, lai paaugušies, dotos lielajos ūdeņos un pēc tam atkal atgrieztos.... par prieku makšķerniekiem!

Ilga Tiesnese