Laura Vinogradova salacgrīviešus mudina lasīt skaļi.

26.03.2019 14:14

Biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” šopavasar, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam, Salacgrīvas novada grāmatu draugiem piedāvā tikšanās ciklu “Stāsts rada stāstītāju”. 25.martā Salacgrīvas novada bibliotēkā viesojās jaunā rakstniece Laura Vinogradova, kurai pavisam nesen iznācis trīs stāstu apkopojums grāmatā “Lāču kalns” un kuru ieinteresēts lasītājs ir iepazinis stāstu krājumā “izelpas”, savukārt bērni priecājas par autores fantāzijas ceļojumiem krāšņi ilustrētajās grāmatās “Snīpulītis no Snīpuļciema” un “Mežapasakas”.

Pēdējam būs arī turpinājums, jo Latvijā nedzīvojošā māksliniece Ieva Ozola lūdz Lauru rakstīt vēl un vēl – tik ļoti viņai tīk autores attieksme pret mežu, visu dzīvo un radošo. Pati Laura atzīst, ka no meža nevajag baidīties – tur nav tikai ērces un čūskas. Mežs ir kaut kas dziedinošs, un tādēļ autorei ļoti sāp, ka cilvēki no tā attālinās, neprot gūt relaksējošu veldzi, staigājot pa dabas takām.

“Bērnu grāmatas es rakstu, kad vajag atpūsties no pieaugušo pasaules, kad meklēju gaišumu un nospiežu pie kājām ikdienu,” atzīst autore.

Laura Vinogradova sevi dēvē par sajūtu cilvēku. Nākusi no Kurzemes, Popes puses, kas viņā atstājusi dziļas rētas. Pope Laurai atņēma brāli, un šaipusē vēl arvien ir ļoti grūti atgriezties. Un tomēr – viņa ir “palaidusi vaļā bailes”, sākusi rakstīt, un Popes raganu prāvas liek nodrebēt, lasot “Lāču kalnu”. Tas ir sava veida izlīgums ar Popi, tomēr, atbildot uz tikšanās vadītājas Liegas Piešiņas jautājumu, vai viņa būtu beidzot gatava atgriezties no Rīgas dzimtajā pusē, Laura nespēja tik pārliecinoši atbildēt: “Jā, es saprotu, ka vajag atgriezties Lāču kalnā, kas mani sauc, bet vai tagad, vai uzreiz?”

Bērnībā Laura ļoti daudz lasījusi un tagad, strādājot Neredzīgo biedrības bibliotēkā Juglā, to dara skaļi un ik dienas. Viņas ierunātās grāmatas ļauj cilvēkiem iztēloties pasauli, kuru daudzi no viņiem tā arī nekad nav varējuši tvert savā redzes laukā. Autore savus stāstus lasa skaļi, iztēlojas, kā tie skan, pārbauda “ar ausi”. “Radošums manī runā kā vārds. Es neprotu zīmēt, mani neaizrauj floristika, es rakstu it kā skaļi. Domās vārdam ir skaņa,” atzīst autore. Viņa saka, ka visvieglāk ir dzīvot, ja lietas sauc īstajos vārdos: “Interesantāk ir rakstīt tiešāk, un tad to var arī skaļi nolasīt.”

Salacgrīviešu lūgums Laurai liek vērt vaļā “Lāču kalnu” un nolasīt pašai tik tuvo fragmentu par raganu prāvām. Kad to rakstījusi, sēdējusi kādā Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālē un raudājusi – tik dziļi tverts šis personīgais pārdzīvojums un likts uz papīra.

Šobrīd Laura raksta romānu – koncentrētu, jo viņa nespējot izvērst tik plašus skatījumus uz pasauli, kā to savulaik darījis Andrejs Upīts “Zaļajā zemē”. Ikdienā šis romāns Braila rakstā stāvot viņas acu priekšā – 45 sējumi aizņemot veselu lielo grāmatu plauktu. “Laiku nevajag stiept,” atzīst autore, jo arī trīs dzejas rindās var ielikt visu cilvēka mūžu.

Vienatnē apstaigājot Hījumā salu sābros igauņos, kad vietējie prasījuši, vai viņai līdzi ir nazis, jo uz salas esot manīts lācis, rakstniece sapratusi, ka mūsdienās visi kļuvuši tik racionāli, ka grib redzēt un izjust emocijas uzreiz (satikt lāci!).

Pieci gadi rakstniecībā ir ļoti īss laiks un spēcīgs Lauras Vinogradovas uzplaiksnījums. Viņa smej: “Tik ātri gan cilvēks var kļūt slavens!” Radošums, atvērtība, mīļums skatā un aristokrātiska elegance sejā. Jā, Laura Vinogradova spēj pārsteigt ar kaut ko gaišu, kas tik raksturīgs šī gada lēni plaukstošajam pavasarim.

Gints Šīmanis.

Diānas Reides foto

Salacgrīvas vidusskolas 11.klases skolēni uz tikšanos ar rakstnieci L.Vinogradovu Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā

25.martā Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā Bibliokuģa ''Krišjānis Valdemārs'' projekta ietvaros viesojās jaunā rakstniece Laura Vinogradova. Lasītājiem pazīstama ar jau iemīļotām bērnu grāmatām ''Snīpulītis no Snīpuļciema'', ''Mežpasakas'' un grāmatām pieaugušajiem: stāstu krājumu ''Izelpas'' un romānu ''Lāču kalns''.

Laura ir ļoti jauna rakstniece, bet, kā uzsvēra sarunas vadītāja L.Piešiņa, nepamet sajūta, ka viņa ir bijusi blakus visu laiku. Uz jautājumu, kāpēc ir šī sajūta, pati rakstniece atbildēja ar viņas lasītāju vārdiem: ''Es rakstu par mums.'' Sākusi rakstīt pirms pieciem gadiem, bet vēl pirms tam, kad viņa pat nebija domājusi par savu grāmatu rakstīšanu, bija aicināta uz dažādām tikšanās reizēm, lai runātu kādus savus miniatūrus sacerējumus, dalītos ar dzīves atziņām. Ļoti interesanti ir tas, ka skolas laikā Laurai nav bijusi interese par rakstīšanu, studējusi uzņēmējdarbību un grāmatvedību. Un tad dzīvē notiek tā, ka radošums grib izlauzties uz āru, un viņai pašai par pārsteigumu tā ir rakstīšana. Ikdienā viņa strādā neredzīgo bibliotēkā, tāpēc daudz domā par vārda nozīmi, ierunā arī audiogrāmatas, un arī pašai savus darbus rakstīt nozīmē - ''Runāt - tas ir rakstīt. Nebaidīties no vārdiem!'' Savus darbus viņa izrunā, un tikai pēc tam tie pārtop rakstītā tekstā.

L.Piešiņa jautāja, kā pie viņas atnāk stāsti. Tie nav pašas izdzīvoti, kaut viņa raksta 1.personā, bet tie ir stāsti, kas aizķeras no citu cilvēku dzīvēm, tas, kas viņu uztrauc, kas sāp. Bērnu grāmatas rakstot, Laura saka, ka atpūšas no pieaugušo dzīves. Bērnu grāmatās var spēlēties un justies priecīgāk. Stāstu krājumā un romānā savukārt viņa izsakās tieši, bez kruzuļiem, kā pati saka. Zināšanas par rakstīšanu ieguvusi Literārajā akadēmijā, tāpēc tagad var pievienot arī teorētiskās zināšanas, lai taptu daiļdarbs.

Saruna ar rakstnieci bija ļoti personiska, viņa dalījās savās pārdomās gan par latvietību, gan par bērnu audzināšanu, gan atzinās savās izjūtās, kādas tās ir pret dzimto Popi, un tās nebūt nav tikai vieglas un patīkamas, uzzinājām par viņas attiecībām ar vēsturi, par to, kā viņa pati mēģina izzināt sevi un daudz ko citu. Tā kā šī projekta ietvaros rakstniecei bija jādalās savā pieredzē par kāda izcila latviešu rakstnieka daiļradi, tad uzzinājām Lauras atziņas par R.Ezeras daiļradi un personību. Viņa uzsvēra, ka ir svarīgi nodalīt literāro darbu no personības. Kaut gan viņai R.Ezeras personībā un dzīvē daudz kas nepatīk, nedrīkst aizmirst, ka rakstnieks ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie un to ir jāpieņem. Literārie darbi dzīvo savu neatkarīgu dzīvi no to autora. 

Sarunas noslēgumā L.Vinogradova pastāstīja par savām iecerēm, par to, ka rakstīšana ir viņas sirdsdarbs, ka nevar sagaidīt tos brīžus, kad varēs atlicināt laiku rakstīšanai. Jauniešiem viņas novēlējums, lai nenobīstas un lai dara to, kas patīk, lai attīsta savus talantus, un, ja arī atklāsies, ka pēc augstskolas beigšanas ir parādījusies pavisam cita talanta šķautne, droši tiekties tajā virzienā. Iegūtās zināšanas nekur nepazudīs, tās tikai bagātinās dzīvi. Mēs nekad nevaram zināt, kas interesants mūsu personībā atklāsies pēc mirkļa, dienām, mēnešiem vai gadiem.
Paldies par sirsnīgo tikšanos L.Vinogradovai, L.Piešiņai, G.Šīmanim un Salacgrīvas pilsētas bibliotēkas vadītājai H.I. Podziņai.

Salacgrīvas vidusskolas latviešu valodas skolotāja

Inta Balode.