"Vilnītī" noslēdzies pašgatavoto sensoro rotaļlietu konkurss
29.04.2016 09:15
Pirmsskolas izglītības iestādē “Vilnītis” noslēdzies pašgatavoto sensoro rotaļlietu konkurss, kas turpinājās mācību gada garumā. Konkursa mērķis bija papildināt grupās sensorās attīstības mācību centrus ar jaunām adītām rotaļlietām, lai bērniem būtu iespējas vingrināt pirkstu sīko motoriku, kas savukārt veicina galvas smadzeņu attīstību, rokas sagatavošanu rakstībai, runas attīstību un ir labs līdzeklis sajūtu, uztveres, iztēles, krāsu apguves un radošuma veicināšanai.
Paveikto vērtēja Salacgrīvas novada domes deputāte Aija Kirhenšteine, iestādes padomes priekšsēdētājs Raimonds Kreituss, iestādes padomes locekle Sanita Reiziņa, vadītāja Dace Vilemsone un vadītājas vietniece izglītības jomā Ligita Dambe.
Darbi izcēlās ar bagātīgu ideju klāstu, ar pielietojuma daudzveidību, jauku estētisko noformējumu. Grupa “Saulītes” (skolotājas Sanita Janīte un Agita Krūmiņa) var lepoties ar visbagātīgāko materiālu klāstu, kuru daudzveidīgi var piemērot visa vecuma grupām. Grupa “Taurenīši” (skolotājas Elīna Tomsone un Inga Leimane) interaktīvā veidā demonstrēja, kā sensoro materiālu pielietot nodarbībās, integrējot dažādas prasmes. Grupa “Vāverēni” (skolotājas Sandra Jirgensone un Agnese Zeimane) papildinājušas mācību centru ar adītu didaktisko mājiņu un materiālu tīšanai, vēršanai un pogāšanai. Grupas “Mārītes” (skolotājas Anita Koidu un Aiga Vilkaule) mazuļiem sarūpēts adīts materiāls grupēšanai, šķirošanai, vēršanai. Svētciema filiāles grupas “Snīpīši” (skolotāja Anita Kauliņa) bērni labprāt rotaļājās ar adītām “čūskām”, kuru vēderiņus var piepildīt ar kastaņiem, zīlēm, bet “Snīpji” (skolotāja Indra Medne), gatavojoties skolai, spēlēja pašu gatavotas burtu spēles. Cita vidū īpaši izcēlās trīs estētiski augstvērtīgi un oriģināli autordarbi: “Zaķēnu” skolotājas Maijas Treimanes adītā sensorā spēle “Gadalaiki”, kur bērns no trīs raksturīgā krāsu gammā adītām joslām var veidot četru gadalaiku ainavas, daudzveidīgi tās papildinot ar atbilstošiem objektiem; “Zaķēnu” skolotājas Solvitas Kalniņas no otrreizējām izejvielām skaitīšanai, šķirošanai, grupēšanai gatavotā spēle “Mārītes”; “Bitīšu” skolotājas Žannas Līdakas didaktiskais materiāls “Rakstīto burtu alfabēts” un “Cipari”, kas pielietojami pareizas rakstības veicināšanai un rakstīto burtu atpazīšanai.
Galveno balvu – apmaksātu mācību ekskursiju piešķīra divām grupām: grupai “Ābolīši”(skolotājas Kristīne Zabrovska un Irisa Armoševičus) par daudzveidīgu adīto mācību rotaļlietu klāstu, kur materiāla mērķtiecīgā sistematizēšanā pēc pielietojamības un funkcionalitātes tika demonstrēta augsta pedagoģiskā kompetence, kā arī Korģenes filiāles grupai “Pelītes” (skolotājas Ilga Ūdre un Agnese Zeimane) par daudzveidīgām idejām otrreizējo izejvielu izmantošanā sensoro spēļu izgatavošanai dažāda vecuma bērniem.
Var rasties jautājums, kādēļ jātērē laiks kaut ko adot, ja veikali piedāvā tik dažādas modernas spēles no dažādiem materiāliem un daudzveidīgas rotaļlietas? Atbilde ir vienkārša – nav gudrāka skolotāja par dabu, un dabu veikalā nevar nopirkt. Mums jāmeklē alternatīvas un jānes dabas elementi telpā, ja vēlamies, lai bērni redz un ierauga, dzird un saklausa un mācās sajust ar sirdi.
Mainoties izglītības sistēmai, ikdienā ienāk informāciju tehnoloģijas, caur globālo tīmekli palielinās informācijas plūsma, palielinās dzīves temps, trūkst laika, līdz ar to paaugstinās stresa līmenis, sabiedrībā mainās prioritātes un vērtības. Rodas jautājums – kā šādos apstākļos jūtas mūsu bērni, kā viņi aug un attīstās, vai un kā kļūst par personībām? Vai mēs spējam bērniem iedot pašu labāko pieredzi, ko esam pārņēmuši no saviem vecākiem? Vai mūsu bērni aug laimīgi?
Nav noslēpums, ka katrs divgadnieks šodien brīvi rīkojas ar planšeti, pats izvēlas, kādas filmiņas skatīties, patstāvīgi mācās ciparus un burtus internetā, dzied līdzi vienkāršas bērnu dziesmiņas angļu valodā, spēlē interaktīvas datorspēlītes, bet vai ar to varam uzskatīt, ka mūsu bērns attīstās pilnvērtīgi? Vai mēs visu bērnam varam sniegt caur informācijas tehnoloģijām? Jā, tas ir labi, tas ir mūsdienīgi, intelektuālā attīstība notiek strauji, bērni spēlējoties iemācās lasīt, rēķināt, pazīt dažādus augus un dzīvniekus, taču bērna emocionālās pasaule, spēja just līdzi, patiesi priecāties, bērna sajūtas, tauste, uztvere, iztēle, radošums attīstās tikai dabiskā vidē un ciešā saskarē ar dabu, ar norisēm dabā, ar krāsu, arī bērnu savstarpējā saskarsmē.
Ja mums, pieaugušajiem, kāds pavaicātu, ar ko saistās mūsu atmiņas par bērnību, tad visbiežāk atbildēs minētu pieneņu pļavu, lēkāšanu pa tikko nolijuša lietus peļķi, ievziedu smaržu upmalā, paša plūktu meža melleni uz mēles, pusdienas miegu jaunajā sienā, silta, tikko slaukta piena krūzi, kartupeļu talku ar pēc tam ugunskura pelnos ceptiem jaunajiem kartupeļiem un vēl daudz jaukām dabiskām lietām, ko piedzīvojām un izjutām ik dienu esot blakus vecākiem viņu darbos un netieši vērojot dabu, dabas norises. Tā mēs netieši mācījāmies just, sasmaržot, saskatīt krāsas, mācījāmies iepazīt pasauli ne caur datora ekrānu, bet dabiskā vidē, tiešā saskarē ar dabu, pašiem darbojoties, izmēģinot, vērojot, salīdzinot.
Varam uzdot sev jautājumu, kad pēdējo reizi mūsu bērni basām kājām iebriduši ziedošā pieneņu pļavā, sajūtot saldo medaino pieneņu smaržu, kad vijuši pieneņu vainagu? Kad bērni mazgājuši muti rīta rasā un gulējuši zālē, vērojot, kā debesīs peld samtaini mākoņi, veidojot dažādus krāsainus pasaku tēlus? Vai viņi jel reizi gājuši caur sidraba bērzu birzi? Vai esam ļāvuši bērniem lietus laikā lēkāt pa dubļu peļķēm un priecāties no sirds par silto ūdeni, par jautrām lietus ūdens strūkliņām, kas tek gar vaigiem uz leju? Vai kopā ar bērnu esam cēluši pagalmā sniegavīru vai vasarā liedagā būvējuši smilšu pilis? Tikai retā ģimene varēs atbildēt apstiprinoši.
Lūk, tāpēc mums jāļauj dabai ienākt mācību telpā, radot apstākļus bērnu attīstībai, ko nespēj nodrošināt modernās tehnoloģijas, un sensoro mācību materiālu izmantošana ir efektīva alternatīva, viens no veidiem, kā to sekmīgi panākt.
Vadītājas vietniece izglītības jomā Ligita Dambe
