Klusie smiekli Gruzijas kalnos
25.08.2015 09:31
Salacgrīvas VPDK Tingeltangels augusta sakumā kopā ar draugiem devās danci griezt uz festivālu „ASSA & HARALO 2015” Gruzijā un iepazīt šo pasakaini skaisto valsti. Piedzīvojumi mūs sagaidīja ik uz stūra.
Izlidojām 9. augusta naktī. Mūs sagaidīja Gruzīnu delegācija un varējām doties no Tbilisi uz sesto lielāko pilsētu Gori, kurā bija mūsu pastāvīgā apmešanās vieta. Tomēr pirms tam, sešos no rīta, galvaspilsētā restorānā ieturējām brokastis, kurās iepazināmies ar gruzīnu nacionālajiem ēdieniem (hačapuri, hinkaļi, tarhūns). Pēc tam sekoja ekskursija uz Jvari klosteri. No klostera noraudzījāmies uz seno Gruzijas galvaspilsētu – Mtskhetu. Jau no pirmā satikšanās brīža mūs sajūsmināja grandiozie Gruzijas kalni. Aptuveni pēc stundas brauciena ieradāmies Gori, kur dzīvošana bija Tamāras viesu mājā. Istabiņās dzīvojam pa četriem, pieciem cilvēkiem. Labierīcības un duša ir viena uz deviņpadsmit cilvēkiem. Turpmākās dienas smuki stāvam rindiņā, un pēc vajadzības, draudzīgi palaižam viens otru. Mājas pagalmā ir baseiniņš ar forelēm, kur tiek atdzesēti arī debešķīgie arbūzi un melones, kā arī vīna muciņas. Kad esam iekārtojušies un mazliet nosnauduši, devāmies vakara pastaigā, kurā nobaudījām gardu saldējumu no saldējuma kioska un pasēdējām āra kafejnīcā Staļina laukumā. Sajūtas ir dažādas – kā pirms daudziem gadiem Latvijā.
Nākamajā dienā apmeklējām Staļina un etnogrāfisko muzeju. Viesojāmies pie Gori pilsētas mēra, uzposušies Tingeltangeļa krekliņos. Kultūras nodaļas vadītājs un festivāla organizētājs iepazīstina mūs ar festivālu, kurš tiek aizsākts šogad. Mājiniekiem ir doma katru gadu aicināt ciemos citu valstu dejotājus un mēs esam pirmie ārzemju viesi. Mums izrāda dažādas skatuves, kurās mēs varētu uzstāties, bet festivāla koncerts notika pilsētas centrā, laukumā pie Staļina muzeja. Pēc lielās staigāšanas karstumā, vakarā mūs aizved piknikā. Pie kalnu upes kurinām ugunskuru un cepam vistu, kukurūzu, dārzeņus. Tomāts un gurķis ir neatņemama sastāvdaļa visa ceļojuma laikā.
Esam drošas, ka 12. augusts paliks atmiņā daudziem no mums, jo šajā dienā devāmies uz Kazbegi kalniem. Ceļš bija garš, bet katra minūte bija tā vērta. Pa ceļam, kopā ar govīm un citiem atpūtniekiem, nopeldējāmies Ananuri. Veldzējošais ūdens mūs padarīja možākus un priecīgākus. Ceļš līkumains un ved augstu kalnos, mūsu šoferītis brauc pa gruzīnu modei- ātri, strauji, ar pēkšņu bremzēšanu un pīpināšanu. Govis uz ceļiem ir pārsteidzoši drošas un šķiet viņām nav ne kripatiņas bail no ātri braucošiem auto. Temperatūra sasniedz 38,8 grādus. Pa ceļam piepildām pudeles ar sērūdeni. Ļoti veldzējošs, bet pēc brīža maina krāsu un garšu. Lai tiktu vēl tuvāk sniegotajām virsotnēm, noīrējam džipus pilsētā Kazbegi (oficialais nos. – Stepantsminda) un nervu kutinošais brauciens turpinās. Nevar aprakstīt tās emocijas, kas bija kalna virsotnē, no kuras pateicoties labvēlīgam mākonim, ieraugam arī pašu Kazbeka virsotni. Tas vienkārši jāpiedzīvo.
Mūsu pulciņā svinējām arī Alēnas jubileju. Rīts iesākas jautri, ar „daudz baltu dieniņu”. Šajā dienā braucām uz Boržomi, kur kalnā paceļamies ar gaisa vagoniņu. Nopeldamies cilvēku pārpildītajos sēra baseinos, apmeklējam Akhaltsikhe pili, kuru cēluši turki. Iespaidīgi. Vakariņojam restorānā. Ēdienam vairs nav nozīmes, jo sirsnīgie tosti pārņem visu gaisotni. Ivans, kurš ir viens no brauciena organizatoriem, sarīko pārsteigumu. Tiek ienesta torte ar svecītēm par godu Teteru un Bērziņu bērnu jubilejām. Nenoliedzami, nobirst asariņa. Gruzīnu tradīcija – tosti pie galda – ir jāpārņem arī mums. Pēc tik foršām emocijām turpinās pārsteigumi. Naktī dodamies uz observatoriju. Nokavētas 20 minūtes, lai ieraudzītu Saturnu. Lielajā teleskopā ieraugam zvaigznes. Samiegojušies noklausāmies stāstījumu par planētām, pētījumiem. Viesu namā pārrodamies puspiecos no rīta.
Gruzīnu laika izjūta ir pilnīgi pretēja mūsu dzīves ritmam. Precizitāte nav viņu stiprā puse. Dienvidu tautām rīts iesākas pusdienas laikā un tad arī devāmies uz Gori klosteri kalnos, lai ieraudzītu vēl vienu šīs tautas tradīciju- dzīvnieku upurēšanu. Ieraudzījām upurēšanas vietu un tai brīdī piebrauca mašīna ar upuri bagāžniekā. Mēs, meitenes, kalām auna atbrīvošanas plānu. Svētku dienās upuri tiek vesti viens pēc otra. Brauc visa ģimene. Kad braucām prom, atveda arī gaili. Nākamā pieturvieta bija Uplistsikhe vēstures muzejs. Tur mēs aplūkojām veselu alu pilsētu. Termometrs rādīja 43 grādus. Tur mūs klusi novēroja alās mītošās ķirzakas. Pēc lielā karstuma vakarā izmēģinām dejas rītdienas koncertam,ir arī skatītāji, kuri sola nākt arī rītdien, tātad esam iepatikušies! Pēc mēģinājuma mums visiem jautrs prāts par līdz šim piedzīvoto. Saulē iegūtais D vitamīns saplūst ar C vitamīnu smejoties. Tamāra, viesu mājas saimniece, aicina mūs nebūt skaļiem kaimiņu dēļ, tāpēc šai vakarā viss pulciņš iemācās smieties klusu. Tiesa gan, klusā smiešanās ir vēl smieklīgāka. Izmēģiniet!
Sestdienu pavadām Tbilisi. Pastaigājam pa pilsētu. Sēru pirts vietā meitenes ieiet sēra dušās un puiši pirtī ar baseinu. Tas arī bija neaizmirstams pasākums, kā jau viss ceļojums - pilns negaidītiem brīžiem.
Vakarā sniedzam koncertu kopā ar gruzīnu dziedātājiem un Gori tautas deju kolektīvu. Mutes plati atveras, ieraugot gruzīnu dejotprasmi. To viņi dara ļoti iespaidīgi, tas arī saprotams, jo ir profesionāļi. Pēc koncerta arī latvieši parāda savu prasmi dejot kopā ar gruzīnu dejotājiem. Baltie krekli slapji, sirdis līksmas.
Pēc ilgām pārrunām mainām nākošās dienas plānus un nolemjam apskatīt Batumi. Tas bija vēl viens tāls, grūts brauciens autobusā bez kondicioniera. Taču vakara pelde Melnajā jūrā, Ilonas (ainažniece, kura ik vasaru saimnieko Batumos savā viesu mājā) sirsnīgā uzņemšana ar izkarinātu Latvijas karogu, latviešu mūziku, boršču, ceptiem kartupelīšiem atsver visu. Ilona mums sarīko ekskursiju pa naksnīgo pilsētu, parāda promenādi, muzikālās strūklakas. Naktī saguļam visi draudzīgi uz matračiem, jo vietu nepietiek. Bet tieši negaidītās situācijas piedeva šim ceļojumam īpašu garšu.
Pēdējā dienā vēl nopeldamies Melnajā jūrā, kurā ūdens ir neizsākami silts, izstaigājam tirgu, nopērkam suvenīrus un dodamies garajā braucienā uz lidostu. Koferus krāmējam Tamāras viesu mājas vīna pagrabā.
Atļausimies teikt, ka iepazinām Gruziju vairāk nekā „parastais tūrists”, šis brauciens nepārprotami vēl vairāk saliedēja mūsu kolektīvu. Gribam teikt lielu paldies Salacgrīvas novada domei par finansiālu atbalstu, Salacgrīvas kultūras namam un personīgi Pārslai Dzērvei par atbalstu, kā arī Evitai Liepiņai un Jurim Zālītim par ceļojuma organizēšanu. Paldies, protams, arī mūsu kolektīva vadītājam Jānim Ērglim, kurš sagatavoja koncertprogrammu, bet diemžēl nevarēja doties mums līdz šajā braucienā. Gori pilsēta ir uzsākusi sadarbību ar Salacgrīvu un plāno jaunus kopīgus projektus. Lai šī mūsu uzsāktā draudzība turpinās!
Laura Ende, Gunita Gulbe
